Alena liecība
Mani sauc Alens. Es biju atkarīgs no alkahola. Lietoju to kopš 16 gadu vecuma. Sākumā tā bija "nevainīga" iedzeršana piektdienas un sestdienas vakaros pa kādai alus pudelei. Taču pamazām darīju to arvien biežāk un vairāk, līdz alkoholu lietoju ne vien brīvdienās, bet arī visās pārējās nedēļas dienās. Visa mana dzīve sāka brukt – ģimene izjuka, pazaudēju darbu. Ja arī kādu darbu dabūju, pārsvarā paliku tur līdz mirklim, kad saņēmu naudu. Pēc algas dienas mani darbā vairs sastapt nevarēja.
Gadiem ejot, biju pazaudējis visu. Manai dzīvei nebija nekādas jēgas. Es sapratu, ka vairs nedzīvoju, bet tikai eksistēju, un mani pie dzīvības uztur vienīgi alkohols. Arī cilvēki ap mani bija mainījušies. Tagad mani tā saucamie draugi bija cilvēki ar kriminālu pagātni. Lai iegūtu kārtējo alkahola devu, mēs zagām, melojām, krāpām. Zagšana, melošana, krāpšana bija kļuvusi par manu ikdienu. Vienīgais tuvais cilvēks, kam vēl bija cerība, ka es varētu mainīties, bija mana māte. Viņa ir kristiete un stāstīja man par Dievu – ka Dievs var izmainīt manu dzīvi. Es viņā nevēlējos klausīties, jo biju pārliecināts, ka man nav nekādu cerību, ka kaut kas varētu mainīties. Un, ja arī kaut ko var mainīt, tad tas jādara tikai man pašam nevis Dievam. Taču man vairs nebija cerības ne uz ko labu šajā dzīvē. Ar savu gribu es spēju nelietot alkoholu tikai tad, ja bez spēka gulēju gultā pēc kārtējās iedzeršanas. Bet tas bija līdz brīdim, kad atguvu spēkus, lai dotos pakaļ kārtējai alkohola pudelei.
Šādi dzīvojot ilgi nebija jāgaida, kad nonācu konfliktā ar likumu un bija gaidāma pirmā tiesa. Baidoties no reālas iespējas nokļūt cietumā, sāku ieklausīties mātes teiktajā, sāku pat apmeklēt baznīcu, lūgt Dievu. Pat Dievu īsti nepazīstot, biju solījies alkoholu nelietot un kalpot Viņam, lai tikai mani neieliek cietumā. Pienāca tiesas diena, mani neapcietināja, bet sodīja nosacīti. No priekiem, ka mani neielika cietumā, Dievam solīto pavisam aizmirsu un aizgāju "nosvinēt" šo notikumu ar kārtējo alkohola devu. Mana dzīve turpinājās pa vecam, nekas nebija mainījies. Viss arvien straujāk gāja uz leju. Nepagāja ilgs laiks, kad jau gaidīju otro tiesu. Atrodoties izolatora kamerā, atcerējos, ko biju solījis Dievam. Šoreiz vairs neuzdrošinājos Dievam neko lūgt, vienkārši teicu: "Piedod, Dievs!" Caur šo nožēlu piedzīvoju Dieva žēlastību – cilvēks, kas mani apsūdzēja un zināja, ka esmu apmeklējis baznīcu, deva man izvēli – vai nu es gaidu tiesu un eju cietumā, vai dodos uz kristīgu rehabilitācijas centru. Protams, izvēlējos otro variantu. Tā nokļuvu rehabilitācijas centrā „Jaunsēļas”. Šeit iepazinu, kas ir Jēzus Kristus un cik grēcīgu dzīvi esmu dzīvojis, nožēloju grēkus un atdevu savu dzīvi Jēzum Kristum.
Kopš esmu kopā ar Jēzu Kristu, Dievs ir pilnībā mainījis un atjaunojis manu dzīvi – darījis brīvu no atkarībām, atjaunojis attiecības ar cilvēkiem. Dievs man ir dāvājis jaunu ģimeni, mainījis domāšanu, dāvājis cerību, ticību, kas visu dara jaunu. Paļaujoties uz Jēzu Kristu esmu ieguvis savai dzīvei jaunu aicinājumu, Dievs ir atklājis dzīves virzienu, kam sekot. Viss, kas man tagad ir, tas ir no Dieva.
