Dāvida liecība

Vēlos pastāstīt par to, kā Dievs brīnumaini darbojies manā dzīvē! Es uzaugu kristīgā ģimenē. Mans vecvectēvs Jēkabs Sīlis brīvās Latvijas laikā bija viens no draudzes līderiem un aktīvi darbojās vasarsvētku kustībā. Mans vectēvs Elmārs Sīlis PSRS laikā strādāja pagrīdes tipogrāfijā, drukājot Bībeles un garīga satura literatūru. Mans tēvs Arnis Sīlis bija baptistu, vēlāk apustuliskās draudzes mācītājs. Arī mans opītis no mātes puses Haralds Kalns visu mūžu kalpoja kā mācītājs. Visu savu bērnību es pavadīju ticīgu cilvēku vidū, gaisotnē, kur daudz runāja par Dievu, lasīja Bībeli un lūdza Dievu. Apmēram desmit gadu vecumā es apzināti atdevu savu dzīvi Jēzum.

Skolas gados neiestājos ne oktobrēnos, ne pionieros, jo vecāki to neļāva. Klausoties vecāku stāstus, kā PSRS apspiež un netaisni izturas pret kristiešiem, pamazām kļuvu revolucionāri noskaņots – sāku pretoties autoritātēm. Diemžēl es neizšķīru Dieva dotās autoritātes, lai mani pasargātu, no autoritātēm, kas apspiež brīvību. Sāku nepakļauties vecākiem, sāku zagt. Savai rīcībai vienmēr atradu kādu attaisnojumu, jo domāju – ja jau vecāki kādreiz kļūdās, arī man ir tiesības rīkoties nepareizi un viņiem nepaklausīt.

Pusaudža vecumā, kad tēvs kļuva par mācītāju Golgātas baptistu draudzē, mēs no Grobiņas pārcēlāmies uz Rīgu. Parādījās jauni draugi, jaunas iespējas. Jo vairāk es dumpojos un nepaklausīju vecākiem, jo straujāk mana dzīve gāja uz leju. Svētdienās "kārtīgi” gāju uz baznīcu, bet ikdienā izbaudīju pasaules "labumus”, sāku dzert un smēķēt. Tam sekoja vieglas dzīves smagās sekas – depresija, bezcerība, sacelšanās pret skolotājiem, riebums pret mācībām. Agri sāku strādāt, taču bieži mainīju darba vietas. Radās problēmas ar likumu. Nospiestība, vainas apziņa un pašnāvības domas noveda pie pastāvīgas alkohola lietošanas. Paldies Dievam, ka visu šo laiku Viņš turpināja mani mīlēt. Viņa apsardzība un žēlastība bija ar mani, kaut apzināti es izvēlējos iet savu ceļu.

Vecāki, draugi un cilvēki draudzē lūdza par mani Dievu. Nejauši kopā ar māsu Sabīni un brāli Andri nokļuvu kādā lūgšanu sapulcē, kuru vadīja Vilnis Gleške. Visu sapulces laiku cilvēki rokās sadevušies lūdza Dievu. Biju mazliet pārsteigts par savu pacietību, bet sapulces beigās arī es atsaucos aicinājumam lūgt Dievu. Tā es atjaunoju attiecības ar Dievu! Vilnis Gleške tajā laikā aizvietoja manu tēvu, kamēr vecāki bija aizbraukuši uz ārzemēm. Atgriežoties mājās, vecāki bija patīkami pārsteigti par manu rīcību.

Pamazām mana dzīve sāka mainīties, bet nebija viegli atmest smēķēšanu un alkoholu. Paklausot Dieva aicinājumam, 1991.gadā devos uz Bībeles skolu Tartu, Igaunijā. Šo deviņu mēnešu laikā Dievs pamatīgi darbojās manā dzīvē, mainīja mani, deva brīvību no alkohola un smēķēšanas, sakārtoja vairākas manas dzīves sfēras. Atgriežoties no Bībeles skolas, pieteicos armijā, no kuras biju izvairījies vairākus gadus. Pēc armijas sāku strādāt draudzē "Prieka Vēsts”. Iesaistījos visur, kur bija nepieciešams – palīdzēju pie grāmatu izdošanas, pamatskolas "Harmonija” izveides, katru nedēļu kopā ar citiem kalpotājiem braucu uz Cēsīm, kur tika dibināta jauna draudze. Šo kalpotāju pulkā bija arī Ketija, kas vadīja slavēšanu un spēlēja ģitāru. Vilcienā braucot, mums bija daudz laika parunāties, un es sapratu, ka mūsu uzskati un intereses ir līdzīgas. Pēc gada mēs apprecējāmies. Tā bija viena no laimīgākajām dienām manā mūžā, jo apzinājos, ka Ketija man ir īsta Dieva dāvana. Mums piedzima divas jaukas meitiņas – Rebeka un Katrīna. Kāda patiesībā nozīme ir tam, ka dzīvesdraugs ir dievbijīgs, apzinājos tikai pēc vairākiem gadiem.

Mana dzīve it kā sāka nostabilizēties, taču, neskatoties uz pārmaiņām, es joprojām biju nepakļāvīgs un centos visu darīt pēc sava prāta. Domāju, ka esmu cilvēks ar pārliecību un spējām, bet patiesībā biju lepns un stūrgalvīgs!

Tajā laikā darīju daudz ko, bet biju atstājis novārtā personīgās attiecības ar Dievu – Bībeles lasīšanu un lūgšanu. Nebiju arī uzmanīgs rīkojoties ar finansēm. Nav jābūt Einšteinam, lai saprastu, ka lepnības, sacelšanās un nevērīgas attieksmes pret Dievu galarezultāts ir garīga krišana.

Vienu dienu pateicu mācītājam, ka mums vairs nav pa ceļam, un aizgāju no darba draudzē. Domāju, ka ar savām spējām un enerģiju būšu veiksmīgs uzņēmējs, taču tā vietā sāku mainīt vienu darba vietu pēc otras. Atkal sāku lietot alkoholu, uzradās vecie "draugi", kurus nebiju saticis astoņus gadus. Attālinoties no Dieva, draudzes un savas ģimenes, mana dzīve atkal strauji sāka iet uz leju. Alkohols, narkotikas, izklaide un klubi – tā bija mana ikdiena. Nerūpējos par ģimeni un pat pusgadu biju to pametis un atstājis bez iztikas līdzekļiem, kaut meitiņām bija tikai trīs un viens gadiņš. Visu laiku, kamēr biju prom no ģimenes, centos apdullināties – lai nebūtu jādomā par to, ko esmu izdarījis.

Strādāju labā darbā, taču visa nauda aizgāja izklaidēs, bet ģimene bija atstāta bez iztikas līdzekļiem. Arī darbā sāku degradēties, jo zuda koncentrēšanās spēja. Atsākās darba mainīšana, jo uz mani nevarēja paļauties. Atgriezos pie ģimenes, jo apzinājos, ka bez ģimenes atbalsta galā tikt nevaru. Centos nokārtot attiecības ar Ketiju, taču īsti neapzinājos savas problēmas iemeslu. Citi teica, ka man nav rakstura, ka vajag saņemties, vajag kādu hobiju, citi atkal, ka tas esot iedzimts. Ārstējos, tomēr tas nelīdzēja – ar pašdisciplīnu nespēju uzvarēt grēku un atbrīvoties no atkarībām. Apkārtējie cilvēki un ģimene man nespēja palīdzēt, bet viņi lūdza Dievu un ticēja, ka Viņš spēj. Gadu pēc gada situācija kļuva tikai sliktāka – gan mana veselība, gan attiecības ar ģimeni, gan attiecības darbā. Pienāca brīdis, kad zaudēju visus ieguldījumus un iekļuvu parādos. Apzinājos – ja nekas nemainās, varu pazaudēt visu. Rūgtums un nepiedošana dienu no dienas mani nomāca. Dažreiz, kad biju narkotiku un alkohola iespaidā,spēcīgi sajutu sātana klātbūtni – tā bija kā auksta elpa, kas dvesa man pakausī un mina uz papēžiem. Biju pilns baiļu, izmisuma un bezcerības. Tādos brīžos es vairākas reizes saucu uz Dievu, lai dod man vēl vienu iespēju.

Kā dāvana, mūsu 15 gadu kāzu jubilejā, mums ar Ketiju tika dota iespēja aizbraukt ciemos pie Matsa Jāna un Annas Kaisas Sodebergiem uz Zviedriju. Viņi bija atraduši uz kristīgiem pamatiem veidotu rehabilitācijas centru "Josua Rehab”. Tas bija vienīgais rehabilitācijas centrs, kas piekrita ar mani runāt, jo man nebija līdzekļu, lai samaksātu par ārstēšanos. Viņu noteikumi un prasības mani šokēja, taču es skaidri sapratu, ka šī ir mana iespēja piedzīvot pārmaiņas savā dzīvē. Uzzinot, ka manu uzturēšanos un rehabilitāciju gatavi apmaksāt sveši cilvēki, redzēju to kā Dieva brīnumu un atbildi uz manas ģimenes un daudzu cilvēku lūgšanām.

430 dienas rehabilitācijas centrā bija svētīgs, grūts, bet pārmaiņām bagāts laiks. Labi, ka centrs bija Zviedrijā, jo citādi es noteikti būtu aizmucis uz mājām. Tas bija laiks, kad izvērtēt savu dzīvi, meklēt Dievu, apzināties kļūdas, ko dzīvē biju pieļāvis. Sapratu, ka visu manu problēmu sakne ir mana lepnība, sacelšanās un pārgalvība.

Rehabilitācijas pamatā bija attiecību sakārtošana ar Dievu un cilvēkiem. Apzinājos, ka biju sāpinājis savu ģimeni un nodarījis tai daudz pāri. Pamazām sāku nokārtot attiecības ar cilvēkiem. Sapratu, ka man jāmaina sava attieksme un uzvedība, jo ar brīvdomātāja un dumpinieka attieksmi es nevarēšu sasniegt savas dzīves mērķus. Sapratu – ja vēlos iet Dieva ceļu, man jāmācās pazemība un pakļaušanās autoritātēm, jo tieši nepakļaušanās – ģimenei, draudzei, valstij – sagādāju man vislielākās problēmas. Tagad, mācot savām meitām par pakļaušanos, es apzinos, cik viņām tas būs nozīmīgi viņu turpmākajā dzīvē.

Nu jau kādu laiku esmu atgriezies savās mājās, ģimenē. Redzu, kā Dievs mani brīnišķīgi vada un pasargā. Dievs dod arī iespējas kalpot cilvēkiem, bet tas jau ir cits stāsts.

Rehabilitācijas centrā ieguvu ne tikai brīvību no alkohola, nikotīna un narkotikām, bet atjaunoju arī attiecības ar savu Debesu Tēvu, līdzcilvēkiem un ģimeni. Tagad daudz skaidrāk apzinos savu aicinājumu, zinu kur un kāpēc dodos. Esmu pārskatījis savu vērtību skalu un daudzas no lietām, kuras iepriekš uzskatīju par svarīgām, tagad ir zaudējušas vērtību manās acīs.

Paldies Dievam par Viņa žēlastību un mīlestību, kas izmainīja manu dzīvi!