Naura liecība

Mani sauc Nauris. Par savu jaunās dzīves sākumu uzskatu kādu 2011.gada oktobra vakaru, kad pēc vairāku dienu dzeršanas attapos pie spoguļa, kurā ieraudzīju nožēlojama izskata jaunieti ādas jakā. Te nu es biju, savā vecumā vēl joprojām dzīvojot pie vecāsmātes. Manā dzīvē bija tikai nepabeigtas skolas, gadījuma darbi, kuri parasti beidzās dzeršanas dēļ, kā arī vairākas bezatbildīgas, sabojātas attiecības. Tukša dzīve.

Sapratu, ka man vajadzīga palīdzība un tūlīt, jo zināju – ja vilkšu garumā, atkal sev iestāstīšu, ka tik traki jau nemaz nav. Ar palīdzību gan es domāju psihologu vai kaut ko tamlīdzīgu. Bet tad caur kādu paziņu izskanēja piedāvājums braukt uz rehabilitācijas centru. Piekritu, bet kad nākamajā rītā jau esot centrā piecēlos, sapratu, ka šeit visur tiek pieminēts Dievs. Kā neticīgajam man sākumā viss šķita līdzīgs sektai, tāpēc uz visu raudzījos kritiski. Taču viss mainījās, kad sāku lasīt Bībeli. Pieķēros Dieva Vārdam, varbūt sākumā vairāk ar prātu, bet ar laiku pieķēros tam ar visu sirdi. Tāpēc biju ļoti priecīgs un pateicīgs Dievam, ka pēc pamatprogrammas pabeigšanas man tika dota iespēja gadu mācīties “Baltijas Kalpošanas skolā”.

Pēc skolas atgriezos rehabilitācijas centrā jau kā kalpotājs. Kad biju nokalpojis mazliet vairāk kā gadu, aprecējos ar savu sieviņu Marinu. Marinu satiku Bībeles skolā, kurā viņa tajā laikā bija darbinieks. Esmu ļoti pateicīgs Dievam, ka Viņš mani izglāba, un es varu pazīt Jēzu personīgi. Es pateicos Dievam arī par visiem vadītājiem un programmā iesaistītajiem cilvēkiem, jo viņu ieguldījums mana dzīvē ir nenovērtējams. Esmu ļoti pateicīgs Dievam par skolu, sievu, kā arī brāļiem un masām Kristū. To visu Viņš brīnišķīgā veidā bija sagatavojis priekš manis, kamēr vēl atrados rehabilitācijā. Tāds ir mans Dievs, kuram es ticu un sekoju!